Šodienas sesijās sapratu, ka ir kāds Mātes arhetipa aspekts par kuru neesu pietiekami daudz rakstījusi.
Nāves Mātes arhetips un vecākā bērna emocionālā atstumšana manā praksē ir diezgan bieži sastopama tēma.
Kad ģimenē ienāk jauns bērniņš, vecākais bērns bieži izjūt emocionālu atstumšanu. Mātes skatiens, kādreiz silts, klātesošs un nedalīts, tagad ir vērsts uz jaundzimušo, un vecākajam rodas izjūta, ka mamma vairs viņu nemīl.
Pirmajam bērnam attiecības ar māti bieži sākas kā spēcīga, visaptverošākā saikne. Māte ir bērna pasaules centrs. Viņa ir mīlestības avots un psiholoģiskās drošības pamats. Taču, piedzimstot jaunākajam, mātes uzmanība un psihiskā enerģija mainās. Viņa pievēršas jaundzimušajam, kas ir pilnībā no viņas atkarīgs. Vecākais bērns to var izjust kā emocionālu pamešanu.
Tā nav mātes apzināta izvēle “mīlēt vienu vairāk nekā otru”, bet gan Mātes arhetipa pārfokusēšanās mātes psihē. Viņas libido, psihiskā enerģija neapzināti tiek virzīta uz jaundzimušo. Vecākais bērns var šo pārmaiņu piedzīvot kā milzīgu zaudējumu kā izraidīšanu no “paradīzes”, no mātes mīlestības ietvara.
Šajā brīdī ġimenes dinamikā parādās Nāves Mātes arhetips, tā ir apslēptā Lielās Mātes daļa, kura nav tikai dzīvības devēja, bet arī emocionālā aukstuma, kontroles un iznīcības simbols. Emocionāli viņa var kļūt atturīga, neuzmanīga vai pat noraidoša.
Bērna psihē šī emocionālā aukstuma sajūta iekšēji pārveidojas par balsi, kas saka:
“Tevi vairs nemīl”.
“Tevi vairs nevajag”.
“Tu aizņem pārāk daudz vietas.”
“Tu neesi pietiekami labs.”
Nāves Māte nav tikai ārēja, viņa var kļūt par iekšēju psihes daļu. Ja šī daļa netiek apzināta un dziedināta, tā pieaugot var izpausties kā hroniska vainas apziņa, depresija, paškritika, emocionāla noslēgšanās vai nespēja piedzīvot mīlestību.
Jungs aprakstīja Lielās Mātes arhetipu gan kā dzīvības devēju, gan kā dzīvības ņēmēju. Viņa vienlaikus ir gan barojoša, gan aprijoša, gan radoša, gan iznīcinoša, gan mīloša, gan iznīcinoši attālināta. Pozitīvā Māte baro, aizsargā un veicina izaugsmi, kamēr Negatīvā jeb Nāves Māte smacē, nesniedz mīlestību, aiztur dzīvības enerģiju un var neapzināti bērnā iedēstīt bailes, kaunu un iekšēju sastingumu.
Šis arhetips ne vienmēr nozīmē, ka reālā māte ir ļauna vai vardarbīga, lai gan, diemžēl, tas arī tā var notikt. Visbiežāk gadījumos, kad māte pati būs piedzīvojusi starppaaudžu traumu. Viņa pati būs piedzīvojusi atraidījumu vai vardarbību no savas mātes, vai mātes zaudējumu vai citu nelaimi, kas ir likusi viņai identificēties ar Nāves Mātes arhetipu.
Visbiežāk Nāves Mātes arhetips darbojas pilnīgi neapzināti, caur emocionālu nepieejamību, aukstumu, pārlieku kontroli vai emocionālas vai fiziskas klātbūtnes trūkumu. Bērna psihē viņa var tikt internalizēta kā iekšēja balss, kas saka: “Tu neesi pietiekams,” “Tu traucē”, “Tu apgrūtini” vai “Tev nav tiesību būt.”
Psiholoģiskā ietekme.
Kad Nāves Mātes arhetips aktivizējas psihē, neatkarīgi no tā, vai tas ir reālas pieredzes vai pārpratuma rezultāts, tas var radīt dziļas traumas cilvēka psihē. Bērni, kuri ir uzauguši šīs enerģijas ietekmē, vēlāk dzīvē var izjust:
Vainas izjūtu vai kaunu bez redzama iemesla.
Pastāvīgas bailes būt par nastu vai apgrūtinājumu citiem.
Pašsabotāžu.
Grūtības uzticēties mīlestībai vai veidot tuvas attiecības.
Disociāciju vai simbolisku “nāvi”.
Dažkārt tas izpaužas kā depresija, sevis noliegšana vai sajūta, ka esi atšķirts no dzīvības enerġijas avota.
Jungs uzskatīja šos simptomus par pazīmēm, ka cilvēks ir “iesprostots Nāves Mātes valstībā”.
Lielā Māte ir divējāda, gan radītāja, gan iznīcinātāja. Mītos Nāves Māte parādās dažādās formās – dieviete Kali, Hekate, Baba Jaga, tās ir biedējošas, bet dziļi pārveidojošas figūras. Viņas nav tikai ļaunuma un iznīcības simboli, bet tās ir arī iniciatores, kas ved cauri ēnai uz jaunu psihisko atdzimšanu.
Vecākā bērna emocionālā atstumšana ir ne tikai zaudējums, bet arī iniciācija, tā pirmā sastapšanās ar zaudējumu, robežām un nepieciešamību kļūt par atsevišķu būtni. Tas ir bērna ceļojums prom no simbiozes ar māti un pretī savas personības veidošanai.
Šīs tēmas atspoguļo Nāves Māti nevis tikai kā tīru ļaunumu, bet arī kā transformējošu spēku, tādu, kas prasa ego nāvi, padevību un atdzimšanu.
Nāves Māte parādās arī literatūrā un kino – kā aukstā vai neesošā māte, emocionāli nepieejamā aprūpētājas tēls, kura ārēji šķiet rūpīga, bet klusībā izsūc visu dzīvību no apkārtējiem.
Terapijā dziedināšana notiek caur ēnas apzināšanos. Nāves Māte ir jāsauc vārdā, jāierauga un jāiepazīst nevis jāapslāpē vai jāizstumj. Šis process sevī ietver – iekšējās Nāves Mātes balss atpazīšanu, saprotot, kā mēs paši neapzināti attiecamies pret sevi vai citiem šī arhetipa ietekmē. Arī ļaujot sev sērot par traumām, par māti, kura nebija emocionāli pieejama, atzīstot piedzīvotās sāpes. Tāpat arī apzinātu atdalīšanos no Nāves Mātes arhetipa, saprotot, ka šī iekšējā balss neesmu “es”, bet iemantots psihisks modelis. Nākamais solis būtu apzināti identificēties ar pozitīvo Lielās Mātes polu – atjaunojot saikni ar Iekšējo Pozitīvo Māti caur dabu, ūdeni – peldēšanu, radošumu, ķermeņa terapiju, caur pozitīvām attiecībām vai terapiju.
Jāatzīmē, ka mērķis nav izdzīt Nāves Māti no psihes, kas nemaz nav iespējams, bet integrēt viņas spēku. Līdzīgi kā mītiskā nokāpšana pazemē, sastapšanās ar šo arhetipu ir biedējoša, bet arī iniciējoša — tā var kļūt par vārtiem uz dziļu transformāciju, dvēseles spēku un garīgu briedumu.
Dziedināšana sākas ar apzināšanos. Mīlestības pārveidošanās iekļaujot vēl vienu bērnu, tai pat laikā neatstumjot pirmo bērnu, ir brīnišķīga un pilnīgi iespējama psiholoģiskā realitāte. Kad māte apzinās šos arhetipiskos spēkus, kas viņu vada, viņa spēj līdzsvarot savu instinktīvo piesaisti zīdainim ar spēju emocionāli turpināt būt klātesoša arī vecākā bērna emocionālajā dzīvē mīlošā veidā.
Viņa var pamanīt un teikt savam vecākajam bērnam (man ļoti patīk jauno cilvēku lietotais – adresēt):
“Es redzu, ka tu jūties atstumts.”
“Tu joprojām esi mans bērns, ko es ļoti mīlu, pat ja esmu nogurusi.”
“Manā sirdī pilnīgi pietiek vietas jums abiem.”
Šāda apzināta klātbūtne var kļūt par sirsnīgu brīdi, kas izjauc Nāves Mātes neapzināto arhetipisko modeli un atjauno siltumu un tuvību.
Otrs Nāves Mātes arhetipa aspekts ir aspekts, kas virza uz individuāciju, ir vecākā bērna Varoņa ceļš. Vecākais bērns bieži kļūst par Varoni ģimenes mītā vai pasakā Viņš tiek izstumts, lai varētu pats meklēt savu ceļu. Šis ceļš ir smags – ar sāpēm, ilgām un iekšējo cīņu, bet tas ietver sevī arī milzīgu potenciālu nopietnām transformatīvām pieredzēm, kā dvēseles briedumu, radošumu un spēku.
See insights and ads
Like
Comment
Share
Junga pāru terapija 
Leave a comment